Plastmasas rozes un vīrieša “taupība”. Ar Igoru es kontaktējos aptuveni pus gadu. Viņš bija nobriedis vīrietis, 44gadus vecs, kurš savu ikdienu vadīja, strādājot būvniecības nozarē
Mūsu sarunās viņš bieži uzsvēra savu vīrišķīgo stabilitāti un racionālo skatījumu uz dzīvi. Igors mīlēja gari un plaši spriest par uzticamību un to, ka tukšiem vārdiem bez reāliem darbiem nav nekādas vērtības. Man, naivajai dvēselei, tajā brīdī šķita, ka aiz šīs šķietamās skarbuma un tiešuma maskas slēpjas īsts, pamatīgs latviešu vīrieša raksturs – tāds, uz kura pleca var droši paļauties.
Kad tuvojās mana apaļā jubileja, es klusībā gaidīju ko īpašu. Tā tomēr bija nozīmīga gadskārta, un mēs jau sākām būvēt kopīgus nākotnes plānus. Savas dzimšanas dienas vakarā es biju pacentusies: mājās valdīja svētku noskaņa, galds lūza no pašas gatavotiem gardumiem, es biju uzvilkusi savu visskaistāko kleitu un iedegusi sveces, lai radītu siltu atmosfēru. Igors ieradās precīzi norunātajā laikā, taču viņa rokās es pamanīju dīvainu, čaukstošā plēvē ietītu saini, kas neizskatījās pēc nekā ierasta.
Tajā brīdī, kad es atritināju iepakojumu, man burtiski aizrāvās elpa un pazuda valoda. Sainī bija spilgti sarkanu rožu pušķis, taču tās nebija īstas. Tās bija darinātas no kaut kāda lēta auduma un spīdīgas plastmasas. Tie bija mākslīgie ziedi – tādi, kādus parasti mēdz likt putekļainās biroju vāzēs vai, kas ir vēl skumjāk, nest uz pavisam citām, klusām un noslēgtām vietām Smilšu kalniņā.
— “Igor, es īsti nesaprotu… Kāpēc tie ir… plastmasas?” es pajautāju, izmisīgi cenšoties apslāpēt trīsas savā balsī.
Igors ne mirkli neapjuka un neizskatījās samulsis. Viņš pašpārliecināti ienāca istabā, saimnieciski iekārtojās dīvānā un, it kā mēs būtu kādā ekonomikas forumā, sāka klāstīt savu redzējumu par pašreizējo finansiālo situāciju valstī.
— “Lūcija, vai tu maz esi redzējusi, kādas cenas tagad ir ziedu salonos Rīgas centrā? Normāls dzīvo ziedu pušķis tagad maksā ap sešdesmit eiro. Un kas notiks pēc trim dienām? Tie novītīs, un tu tos vienkārši izmetīsi miskastē. Sešdesmit eiro par atkritumiem, iedomājies? Turpretim šīs rozes stāvēs mūžīgi. Tās ir kvalitatīvas, tās pat var nomazgāt zem krāna, ja paliks putekļainas. Es uzskatu, ka tas ir pats racionālākais dāvinājums pieaugušai un gudrai sievietei. Kāpēc mums barot tos ziedu pārpircējus un spekulantus?” mans pavadonis klāstīja ar tādu lepnumu, it kā nupat būtu veicis pasaules mēroga atklājumu.
Visu vakaru es pavadīju kā dūmakā. Es sēdēju pie galda, skatījos uz tām sintētiskajām ziedlapiņām un skaudri apzinājos vienu lietu: Igors nupat bija novērtējis manu prieku un manu svētku sajūtu ar tieši nulle eiro. Viņam nebija svarīgi mani iepriecināt; viņš vienkārši gribēja ietaupīt, tajā pašā laikā izliekoties, ka ir izdarījis “plašu žestu”. Viņa lielītais pragmatisms izrādījās parasts, lēts skopums, kuru viņš mēģināja ietērpt dzīves gudrības drānās. Visvairāk grauza tas, ka viņš visu vakaru ar lielu apetīti baudīja manus sarūpētos gardumus – laša maizītes un dārgo dzērienu, kas kopā maksāja krietni vairāk par tiem sešdesmit eiro.
Es nolēmu nerīkot teātri uzreiz. Igoram dzimšanas diena bija tieši pēc mēneša. Visu šo mēnesi man nācās klausīties viņa prātojumos par to, ka viņš sapņo par jaunu, jaudīgu viedtālruni vai vismaz kvalitatīvu ādas portfeli darba vajadzībām. Taču, kad pienāca viņa svētku diena, es biju sagatavojusi savu atbildes gājienu. Kad viņš ieradās pie manis, acīmredzot cerot uz bagātīgi klātu galdu un dārgu dāvanu, es viņam vienkārši pasniedzu nelielu papīra maisiņu. Tajā atradās iepakojums ar trim pāriem parastu, melnu zeķu, kas pirktas tuvējā lielveikalā uz atlaidēm.
— “Daudz laimes dzimšanas dienā, Igor! Es ilgi domāju, ko tev dāvināt, un tad atcerējos tavu teoriju par racionalitāti un lietderību,” es teicu, skatoties viņam tieši acīs.
Igors izvilka zeķes, grozīja tās rokās, un viņa seja sāka strauji kļūt purpursarkana.
— “Zeķes? Tu nopietni? Lūcija, es vispār gaidīju ko pavisam citu! Mēs tomēr tik ilgi esam kopā… Šis ir kaut kāds joks?” jubilārs sašutis teica.
— “Bet kas tevi neapmierina? Zeķes ir ļoti funkcionālas. Tās nenovītīs pēc trim dienām, tu tās valkāsi ilgi un dikti. Savukārt viedtālrunis var saplīst vai morāli novecot jau pēc gada. Es nolēmu tevi pasargāt no liekām klapatām ar tehniku. Vai tad tu pats neteici, ka mūsu vecumā dāvanām jābūt praktiskām? Šīs zeķes maksāja pāris eiro, bet atlikušo summu, ko būtu tērējusi dārgai dāvanai, es nolēmu novirzīt savām vajadzībām. Tu taču atbalsti šādu pieeju, vai ne?” es atbildēju ar vieglu, mierīgu smaidu.
Igors sāka runāt par sieviešu atriebību, par to, ka esmu sabojājusi viņam svētkus un ka dāvināt zeķes šāda līmeņa vīrietim esot pazemojoši. Viņš tā arī nesaprata, ka patiesi pazemojoši bija dāvināt mīļotajai sievietei kapiem paredzētu plastmasu viņas lielajā jubilejā.
Tajā pašā vakarā viņš aizgāja skaļi, paķerot līdzi savas zeķes, bet uz galda atstājot savu “mūžīgo” pušķi. Es tās rozes izmetu tajā pašā minūtē. Izrādījās, ka dvēseles sīkstulība nav labojama ar sarunām. Tagad es precīzi zinu: ja vīrietis sāk skaitīt centus uz tava prieka rēķina, tad nākotnē viņš taupīs arī uz tavas laimes un tavas veselības rēķina.
***
Lūcijas un Igora gadījums izgaismo nopietnu problēmu, ko bieži dēvē par “funkcionālo attieksmi pret mīlestību”. Igors savos četrdesmit četros gados demonstrē skopumu, kuru viņš meistarīgi maskē ar racionālisma plīvuru. Viņa dāvana – mākslīgie ziedi – nav vienkārši naudas taupīšana. Kad vīrietis uz dzimšanas dienu atnes plastmasu, viņš savai partnerei sūta nepārprotamu ziņu: “Tu neesi manu resursu vērta, tu neesi īstu emociju vērta.”
Argumenti par pušķa cenu ir klasisks piemērs. Igors mēģina likt Lūcijai justies vainīgai par to, ka viņa vispār vēlas “izšķērdību”. Viņa pasaules ainā jūtas arī ir prece, kurai jābūt ar maksimālu derīguma termiņu pie minimāliem ieguldījumiem. Šāda uzvedība raksturīga cilvēkiem ar zemu emocionālo inteliģenci. Viņiem ir grūti saprast, ka ziedu jēga nav to ilgmūžībā, bet gan mirkļa priekā, smaržā un rūpju sajūtā.
Lūcija rīkojās ļoti precīzi, izmantojot “spoguļa atbildes” metodi. Uzdāvinot zeķes, viņa parādīja Igoram viņa paša loģikas absurda virsotni. Vīrieša reakcija uz šo dāvanu tikai apstiprināja viņa egocentrismu: viņš pieprasa pret sevi īpašu attieksmi un dārgas veltes, tajā pašā laikā uzskatot par normālu apdalīt citus. Šķiršanās šādā situācijā bija vienīgais veids, kā sieviete varēja saglabāt savu pašcieņu. Dzīve ar šādu partneri pārvērstos par mūžīgu grāmatvedības atskaiti, kur par katru iztērēto kapeiku būtu jāatskaitās. Patiesa dāsnuma saknes nemeklējamas maciņā, bet gan sirdī, un, ja tās tur nav, tad nekādas plastmasas rozes nespēs aizstāt dzīvu jūtu siltumu.
Bet tas it nemaz vēl nebija viss…
Pēc nedēļas Lūcija saņēma patiešām interesantu zvanu
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
